Par projektu " Atmiņu pārnese starp paaudzēm: naratīvā perspektīva"

Latvijas Zinātnes padomes projekts "Atmiņu pārnese starp paaudzēm: naratīvā perspektīva" / "Narrative perspectives on intergenerational transmission of memory"/ (lzp-2018/1-0458  ) tiek īstenots Latvijas Universitātes Filozofijas un socoloģijas institūta Mutvārdu vēstures nodaļā.

Pamats

Dzīvesstāsts ir katram, bet ne katrs to izstāsta. Mutvārdu vēstures pētnieki ieņem vidutāju lomu starp zinātniekiem un sabiedrību, pētot, kā cilvēki uztver un izstāsta savu dzīvi, iekļaujot to zinātniskā kopskatā.

Mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu pētījums darbojas sociālo zinātņu jomā, izmantojot kvalitatīvās pētniecības metodes. Atmiņu teksta un stāsta analīze attīsta starpdisciplināru pieeju, kas sakņojas folkloristikas, etnoloģijas un antropoloģijas, kā arī psiholoģijas, lingvistikas, ētikas un estētikas metodoloģijā. Mutvārdu vēsture ir Latvijā jauns pētniecības virziens, kas saistīts ar pastiprinātu vērību izmaiņām sabiedrībā, vērtību un cilvēku pašapzināšanās nosacījumiem, savstarpējām saitēm un attiecībām starp dažādām pieredzes un sociālajām grupām. Sekojot mutvārdu vēstures un biogrāfiju pētnieku atziņām pasaulē, kas aizvien pieaug, kopš pagājušā gadsimta otās puses, mutvārdu vēstures pētnieki LU Filozofijas un socioloģijas institūtā veido savu pieeju, balstoties dzīvesstāstu intervijās, kas apkopotas Nacionālā mutvārdu vēstures krājumā.

Krājums ir ievērojams Eiropas mērogā – ar vairāk nekā 4500 mutvārdu liecībām. kur skaņu ierakstu apkopojums sniedz plašu pārskatu par Latvijas iedzīvotāju pieredzi 20 – 21. gadsimtā. Pats krājums apliecina pētnieku ciešo saikni un sadarbību ar sabiedrību, jo top, pateicoties cilvēku atsaucībai, brīvprātīgai līdzdalībai, sniedzot savas personīgās atmiņas pētniekiem saglabāšanai. Tādā veidā, krājoties atmiņām par paaudžu pieredzes pārnesi, stāstītāji pakāpeniski kļūst aizvien jaunāki, un krājumā ienāk jau 21. gadsimtā dzimušo jauniešu dzīvesstāsti.

Kā aizvien, pētnieki met tiltu – meklē sarunas biedrus un talciniekus, apmācot dzīvesstāstu intervēšanā jauniešus: skolniekus, studentus.

Kā aizvien, Nacionālā mutvārdu vēstures krājums tiek veidots ar sabiedrības atbalstu. Tam nolūkam zinātniskā institūta pētnieki dibinājuši nevalstisko organizāciju – Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijā “Dzīvesstāsts”, kurā iesaistās ikviens, kas vēlas piedalīties šai nebeidzamajā izziņas ceļā, skaidrojot līdzcilvēku dzīves gājumu, uzskatus, attieksmes un vērtības.

 Zinātniskā pētījuma mērķi un uzdevumi

Pieteiktais pētījums orientēts uz starppaaudžu atmiņu pārnesi ar mērķi:

·          noteikt paaudzes atmiņas saikni ar vēsturisko notikumu pieredzi, kolektīvo atmiņu, kā arī kopējo vērtību sistēmu ;

·         analizēt, sistematizēt un zinātniski aprakstīt tādas pētnieciskās tēmas, kā: paaudzes pašapziņa, vērtības un piederības izjūta; paaudzes rīcībspēja un dzīves stratēģijas dramatisku notikumu iespaidā; paaudzes atmiņu kultūra, kā arī stāstu migrācija starp paaudzēm vienas ģimenes, kopienas vai laika biedru grupas atmiņu repertuārā.

Mērķi:

·         Skaidrot, kā vēsturiski pārrāvumi, lūzumi valsts dzīvē iezīmē paaudzes identitāti atmiņu stāstos;

·         Noteikt, kādas vēl pazīmes bez dzimšanas laika un vēsturiskās pieredzes liek cilvēkam apzināties  savu piederību noteiktai paaudzei.

·         Izpētīt, kā  iepriekšējo paaudžu pieredze tiek transformēta atbilstoši laikabiedru kolektīvās atmiņas ietekmei, kā pārvietojoties no paaudzes uz paaudzi, atmiņu stāsti kolektīvajā atmiņā abstrahējas, iegūst mītisku formu;

·         Raksturot  kolektīvās atmiņas ietekmi uz paaudzes rīcību, uzvedību,  reakciju kritiskās situācijās, kā atmiņu pārnesē starp paaudzēm iezīmējas gan etniskās atšķirības, gan līdzības vienotā valsts telpā.

Pētījuma priekšmets

Paaudze nav tikai vienā laikā dzimušu cilvēku kopa, tā ir laikabiedru piederības sajūta, kas balstās uz kādu kopīgi veidojušos pieredzi. Sociālās struktūras analīzē paaudžu jēdziens bieži tiek pieminēts līdzās citām sociālām kategorijām (dzimums, etniskā piederība u.c.). Socioloģiskajos pētījumos, īpaši tajos, kas balstās uz sabiedriskās domas aptaujām, paaudzes jēdziens tiek saistīts ar vecuma grupām. Tas gan vēl neatbild uz jautājumu – kā paaudzes izdalīt un kas konkrētām paaudzēm ir specifisks. Latvijas universitātes pētnieces I.Koroļevas vadībā ir labi attīstīta jaunatnes izpēte (uzskati, līdzdalība, atkarības), tai skaitā regulāri ir noticis arī unikāls longitudinālais pētījums (kopš 1983.g.), kā arī pētījumi par sabiedrības novecošanos (senioru statuss, aprūpe, eidžisms). Viskonsekventāk paaudzes salīdzinātas profesiju prestiža un izvēles mērījumos, analizējot datus par jauniešiem padomju laikā un mūsdienās. Paaudzēm kā vecuma grupām savus pētījumus ir veltījis LU Demogrāfijas centrs (beidza pastāvēt 2013.g.), kas reģistrēja populācijas sastāva un struktūras izmaiņas, pētot tendences šajā jomā. Taču dziļāka paaudžu konceptualizācija nav notikusi. Ar to pēdējā laikā ir sākuši nodarboties personāla vadības un mārketinga speciālisti. Parasti tiek izmantots Eiropā vai ASV izveidotais dalījums (sākot no „Zudušās” līdz X, Y un Mileniuma paaudzēm).

 Kā galvenā metode ir aptauja ar iepriekš definētiem spriedumiem, kas raksturo respondentu attieksmes. Tiek mērīti tādi parametri kā konservatīvisms vai elastība, risks, mācīšanās modeļi, komanda vai neatkarība, nosliece uz procesu, rezultātiem vai panākumiem, darba ētika, lojalitāte un tamlīdzīgi. Paaudžu problēma tiek aktualizēta valdības pasūtītos pētījumos par jaunatnes piesaisti un integrēšanu valsts pārvaldē. Patērētāju segmentu analīzē ir parādījušies Latvijas situācijai adaptēti paaudžu dalījumi (Izdzīvotāji, Pārmaiņu bērni u.c.). Taču, koncentrējoties šajos pētījumos uz mediju vai tehnoloģiju lietojumu, maz ir teorētiski pamatotu ieskatu paaudžu sabiedriskajā nozīmībā un paaudžu mijiedarbības izpratnē.

Īpaši ir jāatzīmē paaudžu pieminēšana komunikācijas zinātnieku pētījumos projektā “Latvijas sociālā atmiņa un identitāte”. Atmiņa šajos pētījumos tiek tverta kā publiska reprezentācija, kas tiek komunicēta vēstures interpretācijās, piemiņas pasākumos, monumentos, grāmatās un filmās. Uzsvars tiek likts uz „traumatiskiem nospiedumiem Latvijas iedzīvotāju identitātē”. Lai gan paaudžu jēdzienu pētnieki izmanto, šis sociālā kategorija tiek pieņemta kā dotums un to lieto normatīvisma nozīmē (t.i. vecākiem vai citiem aģentiem pieredze jānodod laikabiedriem un jāsaglabā pēctečiem). Kā paaudzes veidojas, pašidentificējas un kāda ir visu paaudžu atmiņu nozīme te netiek apskatīts. Bet tiek apskatīta ģimenes loma vēstures komunicēšanā, aptaujājot skolēnu vecākus un analizējot lokālos laikrakstus un reģistrējot piemiņas vietas. Tas ir būtisks novērojums, ka ir nepieciešami publiski resursi un institucionalizētas prakses pilnvērtīgai kolektīvai atmiņai.  Tiek akcentēta vecākā paaudze kā vadošā kohorta socializācijas procesā, taču neskaidrs paliek jautājums par atmiņas un naratīvu attecībām. Subjektīvais cilvēku dzīves pasaules aspekts arī ir ne mazāk svarīgs. Lai izvairītos no paaudžu identificēšanas tikai ar vecuma vai statusa grupām, ir uzmanīgi jānoskaidro personisko atmiņu nozīme paaudzes pašapziņā un jālūko izsekot naratīvu veidošanās starp cilvēkiem ar atšķirīgu pieredzi. Dzīves stāsts ir viens no veidiem, kas ļauj visciešāk pietuvoties nozīmju un jēgu pasaulei, ko cilvēks pasniedz caur saviem naratīviem saskaņā ar gūto pieredzi.... [un tālāk jau aiziet metodoloģija, cik saprotu]

Projekta nepieciešamība, oriģinalitāte, novitāte

Sabiedrības daļa, kas uzaugusi bez padomju laika pieredzes, daudzos gadījumos ir atkarīga no tā laika  priekšstatiem, paradumiem,  rutīnas. Atmiņu avoti, kas tiek vērtēti vairāku paaudžu diapazonā, spēj atspēkot aizspriedumus, atklāt manipulācijas un pavērt jaunu perspektīvu, kā starpetniskās attiecībās, tā attieksmē pret valsts iedzīvotāju emigrāciju un remigrāciju un galvenais sniegt ētiski pamatojumu attieksmē pret pagātnes vērtējumu, tai skaitā ieteikumus izglītības saturam

Atskats uz kraso valsts vēstures pārmaiņu atainojumu atmiņās pievērš pētnieku uzmanību atmiņu pārnesai no paaudzes uz paaudzi. Mainoties videi un laikmetam, pārveidojas pagātnes notikumu atspoguļojums. Laikā attālinoties, stāsti abstrahējas, mainās formā un saturā, iekļaujas bērnu un mazbērnu kolektīvajā atmiņā. Pētījums ļaus izprast atmiņu saikni starp paaudzēm, kas dziļāk pamato tagadnes rīcības motivāciju.

Latvijā līdz šim paaudžu atšķirības to atmiņu kontekstā nav definētas. Proti, vai un kā dramatiski notikumi (karš, trimda, valsts varas maiņa) ne tikai ietekmē paaudzes pašapziņu, vērtību sistēmu un atmiņu naratīvās konstrukcijas, bet arī, kā tās var kļūt par starppaaudžu nesaskaņu, konfliktu cēloni (it īpaši trimdas gadījumā). Pētījums nepieciešams, lai varētu izstrādāt zināšanās balstītus priekšlikumus starppaaudžu dialoga sekmēšanai. Atmiņu pētniecība, uzklausot daudzveidīgas pieredzes un viedokļus, dažāda dzimuma un etniskās piederības cilvēkus vairākās paaudzēs, paplašina sabiedrisko redzesloku, stiprina demokrātiskās vērtības.  

Akadēmiska dažādu paaudžu izpēte sākotnēji nacionālā un vēlāk starptautiskā līmenī var būtiski papildināt Eiropas izpratni par paaudžu savstarpējo ietekmi un nozīmi; veicināt sapratni un toleranci, kā arī vairot sabiedrības zināšanas par vecāko paaudžu vērtību sistēmu un to atmiņu pārnesi.